Ģeogrāfiskā karte - Marrākeša (Marrakech-Medina)

Marrākeša (ber, amurakuš; ar, murrākuš) ir pilsēta Marokas centrālajā daļā, Atlasa kalnu rietumu pakājē. Tas ir Marrākešas—Sāfī reģiona administratīvais centrs. Ar vairāk nekā 928 tūkstošiem iedzīvotāju Marrākeša ir ceturtā lielākā pilsēta valstī pēc Kasablankas, Fēsas un Rabātas. Pilsētas teritoriju apdzīvoja berberi jau neolīta laikā, bet pašu Marrākešu almoravidi dibināja 1065. gadā. Tā bija gan almoravidu, gan vēlāk valdošās almohadu dinastijas galvaspilsēta. Mūsdienās Marrākeša ir nozīmīgs saimnieciskais centrs un tūristu galamērķis. 1985. gadā Marrākešas vecpilsēta tika iekļauta UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā. Pilsēta tiek saukta par “sarkano pilsētu” vai “okera pilsētu”, jo vecpilsētai apkārt ir sarkanīgi mūri; Marrākeša ir zināma arī ar nosaukumiem “dienvidu pērle” un “dienvidu vārti”.

Pilsētas teritoriju apdzīvoja berberi jau neolīta laikā, bet pašu Marrākešu 1065. gadā dibināja Almoravidu dinastijas līdera Jūsufa ibn Tāšfīna brālēns Abū Bekrs ibn Umārs. Marrākeša kļuva par Almoravidu dinastijas galvaspilsētu, no šejienes tika veikti iekarojumi pārējā Magribā un Andalūzijā. Marrākešā tika uzceltas vairākas mošejas un skolas.

1147. gadā Marrākešu iekaroja Almohadu dinastija un arī viņiem tā bija galvaspilsēta. Almohadi uzbūvēja mūsdienās zināmo Kutubijas mošeju, kas atzīts par vienu no izcilākajiem mauru-ibēru arhitektūras piemēriem.

1244. gadā Marrākešu iekaroja Marinīdu dinastija, kas kontrolēja to līdz 1578. gadam. Marinīdu dinastijas galvaspilsēta bija Fēsa, un Marrākeša šajā laika piedzīvoja norietu. No 1510. līdz 1603. gadam pilsētu pārvaldīja Saādiešu dinastija un maz pamazām Marrākeša atguva savu košumu un kļuva par vienu no imperiālajām pilsētām. Saādiešu laikā Marrākešā tika uzceltas vairākas pilis, piemēram, El Bādī pils, kā arī atjaunota ūdens apgādes sistēma. Alavi dinastija, kas pie varas nāca 1603. gadā, turpināja Saādiešu iesāktās tradīcijas.